Cilvēks orķestris: Labo sajūtu laboratorijas vadītāja Katrīna Viļumsone

24.07.2017

Spožās nākotnes dvesmas Katrīnai Viļumsonei spīd acīs. Viņa ir te, lai apkopotu savu pieredzi un nodotu to tālāk apkārtējiem. Ielikt sevi divos uzņēmumos nav joka lieta, vēl jo vairāk pieņemot faktu, ka aktīvajiem pieder pasaule. Aktīvie, te ir Jūsu kompanjone!

Tev tikko beidzās spēka jogas nodarbība. Kāds ir Tavs noslēpums spēt pamosties tik agri un jau plkst. 8.00 no rīta vadīt nodarbību?

K: Interesanti ir tas, ka pati tā vienkārši nevaru piecelties. Varu, ja ir kā dēļ celties. Tad sanāk automātiski kā tāds stabiņš augšā – ej un dari! Ja tas būtu tikai priekš manis, tad es būtu slinka un neko negribētu darīt. Tagad, kad sācies gaišais laiks, arī ir vieglāk piecelties. Tad, kad ir tumšs, tad es nemaz negribētu līst ārā...

Tu kādu laiku esi jogas un skaistuma studijas “Labo sajūtu laboratorija” vadītāja un arī “Zaļās pirts” vadītāja. Tev ir divi reāli strādājoši uzņēmumi. Kā to ir iespējams savienot?

K: Viens jau rit paralēli (“Zaļā pirts” – autores piezīme). Tur ir vesela komanda, un es varu nebūt klāt katru brīdi, ja nu tikai man kāds piezvana un jautā ko īpašu vai arī es attiecīgi nokārtoju menedžmenta lietas. Tas iet paralēli un, protams, prasa laiku. Tur man vairāk patīk tā radošā puse, ka es varu iekārtot telpas un izveidot kompozīcijas. Tas ir tas, ka man vairāk patīk, bet ir arī daudzas lietas, kas man tieši tur (“Zaļā pirts” – autores piezīme) pietrūkst un jau saprotu savus klupšanas akmeņus, piemēram, man ir nepieciešams mārketinga lietu darītājs.

Bet Tev tomēr ir veseli divi uzņēmumi, kas darbojas.

K: Zini, es varu uzreiz pateikt, ka ja tā ir lieta, kas ir paredzēta Tev, tad ir viegli. Spēks pats dzen uz priekšu un ir tā varēšana. Kopš esmu arī “Labo sajūtu laboratorijas” vadītāja, man šķiet, ka es varu izdarīt vairāk kā agrāk arī priekš “Zaļās pirts”. Darbi un idejas dzen uz priekšu un ar to arī pati enerģija rodas.

Kāda bija Tava motivācija kļūt par jogas studijas vadītāju?

K: Es pārāk daudz aizrāvos ar pirti, sāku par biežu to apmeklēt un līdz ar to veselība sāka streikot.

Vai pirtī var iet pārāk bieži?

K: Nedrīkst iet tik bieži. Ķermenis atjaunojas 60 stundas pēc procedūras un sanāca, ka es trīs reizes nedēļā devos pirtī. Tas bija par daudz un jau izveidojās otra galējība. Sāku meklēt ko citu es varētu darīt. Kustība man vienmēr ir bijusi un patikusi. Bija tā, ka man vienmēr ir gribējusies būt tādas studijas vadītājai, bet man likās, ka pārāk daudz gribu. Būtībā studija pati atnāca pie manis. Es arī, protams, sapņoju, gāju pa ielu un domāju, un tad te parādās reāls piedāvājums! Pirms šī vēl visa man pat bija vēl cits piedāvājums, taču tur man bija pretējas sajūtas, jo tā studija nav tik liela kā “Labo sajūtu laboratorija”. Es tad sajutu, ka no kaut kā būs jāatsakās, vai nu pirts vai studija. Abus es nevarētu pavilkt, tajos nav tik pilnas jaudas. Piemēram, pirts ir manam priekam šobrīd.

Varbūt Tavs hobijs?

K: Jā, hobijs! Tāds hobijs, kurā es varu caur pirti būt tuvāk cilvēkiem, kas ir mūsu tauta. Tādam latviskam garam, tradīcijām un svētkiem.

Tu pati arī esi pirtniece un vari sniegt “pērienu”?

K: Jā. Esmu pabeigusi pirts skolu. Intensīvi gadu mācījos, braucām uz nometnēm Latgalē, piedalījos dažādos retrītos. Līdz ar to pirts, zālīšu vākšana, skrubīšu gatavošana, slotiņu siešana. Un tas viss pēc latviešu tradīcijām – dabas izmantošana pirtī. Citās valstīs populārākas ir saunas, kur tikai karsējas un svīst, bet mums, latviešiem, ir zema temperatūra, lai augs spēj darboties, nevis novīst uzreiz.

Kā ir ar cilvēkiem, vai tie arī meklē pirtī latvisko garu vai arī vienkārši grib baudīt siltumu?

K: Kad es esmu ar pirts cilvēkiem, tad viņi visi ir tādi veselīgi, jauki, priecīgi. Tur pazūd robežas. Sākumā esi tāds kautrīgs, ka tik kāds nepaskatās uz Tevi, bet ar skolas un prakses palīdzību, robežas starp cilvēkiem ir nojukušas. Tu vari būt atvērts, atklāts un patiess. Es nezinu vai tā ir latviešu tradīcija.

Izklausās tieši pretēji nīgrajam latvietim. 

K: Jā! Tieši tā!

Varbūt cilvēks meklē to atvērtumu, kas ir pirtī?

K: Jā, tas ir patiesums un atvērtība.

Vai vari teikt, ka pati esi tieši tāda?

K: Es mēģinu būt tāda – atvērta. Arī pret sevi. Pašam jau dažreiz sanāk neviļus sevi mānīt.

Vai arī šobrīd savā jaunajā vietā “Labo sajūtu laboratorijā” centies ieviest šos principus, kas ir pirtī? Vai arī jau tādi ir?

K: Kad ienāc jaunā kolektīvā, tad pašam ir jāievieš uzticība, jāpierod pie visa. Man drīzāk būtu jājautā jaunajiem kolēģiem, kā viņi jūtas, ka esmu šeit. Man šķiet, ka es draudzējos ar visiem, nešķiroju cilvēkus un līdz ar to veidoju apkārt tādu draudzīgumu un atvērtumu. Man jau liekas, ka šeit studijā tā arī ir.

Saka, ka līdzīgs pievelk līdzīgu.

K: Jā, un nopelna arī. Ir bijuši dažādi darbi un situācijas, ar kuriem ir gūta pieredze. Vairākas lietas saprastas – kā es nedarītu savā uzņēmumā vai arī kādam ir jābūt vadītājam, piemēram, noteiktākam un stingrākam.

Citi bērnībā grib būt baletdejotāji, ārsti vai frizieri. Par ko gribēju kļūt Tu?

K: Esmu ieguvusi arī Dejas un ritmikas skolotāja profesiju, bet neesmu ne grama dejotāja. Mana mamma vienmēr teica, ka man vajag pabeigt augstāko izglītību, mācīties, bet man pašai nebija skaidrs, ko īsti gribu dzīvē darīt. Iekšēji tas likās nesaprotami, kāpēc kaut kas jādara, ja saproti, ka tas Tevi vairs neinteresē. Man gribējās būt kustībā, bet kas es par dejotāju, ja no bērnības neesmu dejojusi, bet uz augstskolu gāju ar mērķi – iešu un iemācīšos. Par dejotāju nekļuvu, taču dažkārt ikdienā tas viss, ko mācījos, noder un ir jāpraktizē.

Būtībā Tavs mērķis bija kustība.

K: Jā, jo mana mamma ir iesaistīta sporta nozarē, precīzāk aerobikā, taču man ne pārāk tas patika, gribējās ko garīgāku. Mācoties RPIVA dažādu tautu dejas, klasiku, laikmeta deju, ritmikas, biodejas priekšmetus, spēju kustību apskatīt no dažādiem žanriem. Tā pamata doma man bija darboties ar pirmskolas vecuma bērniem. Latvijā ir tāda sistēma, ka bērniem bērnudārzā ir tikai fizkultūra, taču tam mana izglītība neatbilda, lai gan ko līdzīgu mācījāmies augstskolā. Turklāt tādā līmenī es neesmu, lai kādam mācītu dejas, jo pati ikdienā nedejoju. Tieši ritmikas elementus ir ļoti labi pasniegt bērniem pirmskolā, lai viņiem būtu sagatavotība, attīstīta līdzsvara un ritma izjūta, bet mūsu bērnudārzos tā nenotiek. Man laba pieredze bija praksē, kad bija jāuzved uzvedums. Kopīgi ar bērnudārza audzinātājām izstrādājām uzvedumu, iestudējām dejas. Tad pasniedzēji, vērtējot uzvedumu, jautāja vai es neredzot, ka tie bērni ir mazkustīgi un dažādi sagatavoti. Ja man būtu bijis laiks katru dienu ar viņiem strādāt, tad viņi arī būtu bijuši citādāki un labāk sagatavoti, taču priekš divu mēnešu darba, viņi labi tika galā. Pirms tam bērni pat lekt nemācēja. Tieši mūsdienās vajadzētu nodarbības bērniem, kas ir dziļākas un sajūtās balstītas, izmantojot mūziku un iztēli.

Līkloču līkločus esi metusi, kamēr nonāci pie savas šī brīža nodarbošanās. Kur Tu saskāries ar jogu?

K: Jau bērnībā, taču visvairāk tad, kad gaidīju Martinu (Katrīnas dēls – autores piezīme). Tajā laikā praktizēju pati pēc žurnāliem. Tad, kad parādījās kādi stresi, zvanīju dakterei, bet tieši muskuļu savilkumus vēderā atvieglot palīdzēja grūtnieču joga. Pildot katru dienu vienu vingrinājumu, pienāca tā diena, kad es pati izjutu kā mazulis apgriezās otrādi. Pēc Martina piedzimšanas man sākās joga kopā ar mazuli, tad es ar viņu kopā darbojos. Vēlāk es nopirku Ajengāra jogas grāmatu, pēc kuras jogoju mājās un sāku uz savas ādas izjust āsanu (jogas pozas – autores piezīme) iedarbību. Tas man bija jauns atklājums. Tajā pašā laikā devos uz savu pirmo jogas un meditāciju festivālu “Gara vasara”. Divas dienas piedalījos visos pasākumos, pēc kuriem es jutos tik “piebāzta” pozitīvā veidā, ka es vairs nevarēju uzņemt jaunu informāciju un gribēju atpūsties, baudīt visu, ko man tas deva. Pēc tā sapratu, ka tomēr mani joga interesē. Vēl daudz domāju par to cik vēlu es atklāju jogu, tomēr nē, ar to es jau bērnībā biju saskārusies un vēlāk arī ar Martinu jogoju.

Tas ir takā sasniegt neiepazītu virsotni visam tam, ko darīji iepriekš.

K: Takā atgriezties turpat, kur biju sākumā, taču man vajadzēja tos visus citus ceļus iziet un iepazīt, lai tagad beigtu jogas pasniedzēja apmācības. Kā šobrīd ir moderni teikt – esmu “vatas” vēja tips, kam gribas visu laiku kustēties un nav miera. Man arī patīk kustēties, tas mani nenogurdina, tā es jūtos labi. Kaut kādā brīdī jau sagurstu un tad apjaušu, ka joga dod to īpašo mieru, es varu kustēties arī ātri, taču nepazaudējot to savu iekšējo kodolu. Piemēram, Yin jogā es sevi sazemēju, koncentrējos un paplašinu savu iekšējo telpu ar elpu, sajūtu sevi. Tā ir mana meditācija nedēļā trīs reizes. It kā man ir jāstrādā arī ar cilvēkiem, bet tajā pašā laikā, tas ir darbs arī ar sevi. Līdz ar to man sanāk vadīt cilvēkus un palīdzēt viņiem nomierināties.

Kāda ir tava sajūta, ka vari dot savas zināšanas un mieru cilvēkam, kas nāk uz nodarbībām?

K: Man ir tikai pozitīvas sajūtas.

Būtībā tagad vari visas savas zināšanas savienot vienā veselumā.

K: Jā, bet cenšos to visu tomēr nejaukt kopā.

Saliekot visu pa plauktiņiem, vai esi sapratusi kāds ir Tavas dzīves uzdevums?

K: Šobrīd man ir aktīvs darbs ar sevi, lai es būtu nesatricināma un harmonijā ar sevi. Lai ir labas vai sliktas sajūtas, bet, lai pār mani nevalda emocijas.

Tu vari teikt, ka esi emocionāla?

K: Ļoti. Emocijas būtībā neesam mēs, tās nav tas dziļākais un augstākais. Emocijas ir tās, kas ir jāatbrīvo.

Kā Tu spēj visu savienot un tajā pašā laikā veltīt pietiekamu uzmanību savai ģimenei?

K: Tas arī ir lauciņš, kurā es pati sevi šaustu ar visādām emocijām. Piemēram, neesmu laba mamma, laba sieva. Tomēr mans uzdevums ir mācēt sadalīt laiku. Es iekarstu vienā konkrētā lietā un gribu to paveikt, taču ģimene ir tas lauks, kurā to mācos darīt. Man vispār bija ļoti grūti paļauties un novērtēt citus, ka viņi arī var kaut ko izdarīt. Man vienmēr bija tā sajūta, ka es labāk izdarīšu. Tagad es tā esmu jau iemācījusies nepievērst tik lielu uzmanību sīkumiem un paļauties uz citiem. Šobrīd, esot kopā ar ģimeni mājās, mācos atslēgties un tas jau man sanāk. Vēl arī esmu ieplānojusi sestdienas un svētdienas, kurās pavadu laiku tikai ar ģimeni.

Vai Jūs ģimenē kopīgi meditējat un jogojat?

K: Pilnīgi pretēji. Sākumā es ļoti centos savas zināšanas arī ieviest ģimenē. Gribas, lai ģimenē arī saprot to, ko esmu pati sapratusi kaut kādā apziņas laukā. Tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka nav nepieciešams uzspiest un pat īsti nepieminu to. Mana otra puse nemeditē, bet tajā pašā laikā aktīvi darbojas sporta zālē. Tad arī kopīgi dodamies slēpot un atpūšamies kopā brīvdienās, kas parasti ir aktīvi pavadītas pie dabas. Sanāk, ka visu laiku esam kustībā.

Jūsu vienojošais elements varētu būt kustība.

K: Jā, viennozīmīgi. Mēs esam ļoti aktīvi. Īstenībā pat ir tā, ka otra puse var mani uzturēt, un viņš gribētu, lai esmu mājās biežāk, bet es neesmu nekāda mājās sēdētāja. Arī neesmu laba ēdienu gatavotāja, ko ēstu mana ģimene. Es vairāk gatavoju veģetārus ēdienus. Manā ģimenē tādus neēd, un es arī neesmu viņus pieradinājusi pa šiem gadiem. Es saprotu, ka man aug bērns un es nevaru viņu audzināt par veģetārieti. Tāpat mūsu aktivitāte ir dažādu speciālistu apmeklēšana, pie kuriem meklējam atbildes. To darām ar vienu domu, lai būtu laba veselība. Un jo vairāk sanāk par to domāt, jo vēl grūtāk viss kļūst un parādās arvien vairāk lietas, kas jāizzina.

Kā tev šķiet, kā šobrīd mūsdienu sabiedrībā ir ar veselību?

K: Ja godīgi man par šo ir ļoti grūti teikt. Es tik daudz darbojos ar tādiem cilvēkiem, kur visi cenšas dzīvot veselīgi.

Bet tomēr, par to daudz tiek runāts, īpaši uzsverot bērnu mazkustību un liekā svara problēmas.

K: Redzi man atkal ar bērnu ir otra galējība. Mēs dodamies pie ārsta ar jautājumu ko darīt, lai bērns nedaudz pieņemtos svarā. Ārsts tomēr atbild, ka viss ir kārtībā un jāpriecājas par to, ka nav liekā svara problēmas, norādot, ka daudzi tomēr ēd par daudz. Man jau pašai liekas, ka mans bērns neēd baigi veselīgi, bet tajā pašā laikā hamburgerus, kartupeļus nelieto.

Noslēdzot sarunu, kā Tev šķiet vai esi cilvēks orķestris, kas spēj paveikt maksimāli daudz un vairākas lietas vienlaicīgi?

K: Man iekšēji darbojas divi cilvēki. Vienu brīdi man liekas, ka es visu varu, bet tad man ieslēdzas tāds kā iekšējais orķestris. Es nezinu kā, lai to pasaku...

Es Tev varētu nosaukt vairākas lietas, ar ko tu nodarbojies ikdienā. Vai Tu pati spēj saredzēt un apzināties cik daudz to tomēr ir un to visu paveic Tu pati?

K: Man tomēr liekas, ka citi vairāk dara. Tā sajūta visu laiku mani pavada. Man arī šķiet, ka vajag darīt vairāk.

Varbūt tie atslēgas vārdi ir – Tev patīk tas ko Tu dari, tāpēc to vairs nevar nosaukt par apgrūtinājumu.

K: Jā, jo tad, kad dara to, kas Tev patīk, tad enerģija plūst un vairs nevar just nogurumu. Tad arī viss nāk viegli. Tikai galvenais ir saprast ko gribi šajā dzīvē darīt. Patreiz man ir tā sajūta, ka mani vada dzīve un notikumi apkārt. Un es pa tiem plūstu vairāk vai mazāk, bet viegli.

Ar Katrīnu Viļumsoni sarunājās Beatrise Dzene.