Saprast dzīves realitāti

13.10.2017

Mēs visi vēlamies uzlabot savu dzīves kvalitāti ikvienā no dzīves jomām. Vienīgais, kas mums vajadzīgs ir gribasspēks, neatlaidība un koncentrēšanās prasme. Tas izklausās vienkārši, taču no cilvēka tas prasa zināmu kripatu nervu galu, jo ne visi no mums tik tiešām ir gatavi mainīt savus ieradumus. Par šīm un citām tēmām vēl ilgi nācās prātot pēc sarunas ar bioenerģētikas dziednieku un veselības skolotāju Juri Brantu, kurš dalās savā pieredzē ne tikai Rīgā, bet arī mazos lauku ciematiņos, kur tas nepieciešams visvairāk. Ar smaidu ne tikai sejā, bet arī sirdī Juris piekrita intervijai, kurā apspriedām neko citu kā mūs pašus.

Autors: Signija Linde

Pastāsti nedaudz par sevi, kā nokļuvi līdz šim brīdim?

Esmu cilvēks no meža.

Kopā ar ģimeni dzīvojam mežā, nost no cilvēkiem un ķņadas. Tā ir lieliska sajūta. Man ir divi vecāki. Vieni, protams, radniecīgie – tētis un mamma savukārt otri ir mani garīgie vecāki. Viens no viņiem ir mans pirmais Reiki skolotājs Mihails Mošeņkovs un man garīgā mamma ir Cigun skolotāja Maira Gūtmane. Pēc savas profesijas esmu celtnieks, kad man bija 31 gads strādāju pie kārtejā objekta ārpus Latvijas un tajā dienā ārā bija lietains laiks, tāpēc nolēmu nedaudz nosnausties. Pēc pusotras stundas pamodos un sajutu savā galvā neparastu skaidrību, domāju: „cik forša sajūta, jāaiziet uzpīpēt!” Paskatījos uz cigarešu paciņu, sajutu ļoti pretīgu garšu mutē un kopš tās dienas vairs nesmēķēju.

Pēc šī piedzīvojuma intuitīvi sāku meklēt informāciju par to, kas ir meditācija un pievērsties arī sportam. Sāku kā pilnīgs neziņa un iesācējs līdz brīdim, kad kādā no meditācijām savās rokās sajutu tādas kā enerģijas bumbas.

Pirmā doma, kas man ienāca prāta – man jāmeklē garīgais skolotājs.

Kā rezultātā nonācu līdz Reiki ar ko arī viss sākās. Gribēju izmēģināt kā tas ir. Gada laikā Reiki sistemā biju sasniedzis meistara pakāpi. Tajā laikā sāku strādāt ar cilvēkiem dzīvē. Daudz tajā visā neiedziļinoties. Domāju, ka tas ir Reiki spēks, kas man palīdz, taču ar laiku sapratu, ka visu vada mūsu nodoms, nevis kāda konkrēta dziednieciskā sistēma. Kad ieguvu otro Reiki pakāpi, ievēroju kā cilvēki man apkārt sāk pamazām apvelties. Manuprāt, ja cilvēks paliek apaļīgs, tad viņš vēl īsti neprot strādāt ar savu un Visuma enerģiju. Tas ir darbs ar sevi, ja tu spēj parūpēties par savu veselību un dzīvi, tad tev ir iespēja parūpēties arī par citu cilvēku veselību. Sapratu, ka enerģētiskā dziedināšana, neizriet tikai no Reiki pieslēguma, bet gan no mūsu spējas vadīt un strādāt ar enerģiju un no tā, cik patiess ir katra nodoms darbībā. Tāpēc mani ieintersejā Cigun un Taidzi cīņas māksla, jo tās balstās uz apvienoto līdzsvaru - apvienojot prātu, ķermeni un garu.

 

Ar kādam problēmām cilvēki vēršās pie tevis pēc palīdzības?

Ir divas kategorijas – cilvēki, kuri nespēj izveidot attiecības paši ar sevi un cilvēki, kuriem ir veselības problēmas. Šajā laikmetā mēs it kā kļūstam informētāki un tai pašā laikā daudz apjukušāki.

Kas es esmu? Kāpēc cilvēki pret mani tā izturas? Kāpēc mans draugs uz mani dusmojas un kliedz?

Jautājums, ko cilvēkiem sev vajadzētu uzdot: kāda ir mana attieksme pret šo visu?

Kā es uz to reaģēju?

Mēs pret dzīvi varam izturēties kritiski, priecīgi, stresaini vai mierīgi. Viss ir mūsu pašu rokās. Jeb kurās attiecībās jāiemācās pieņemt nepieņemamais kā kaut kas, kas mums pastāv līdzās. Tāpat arī ikdienas darbā, pieņemt nozīmē būt atvērtam, nepieņemt - noslēgtam un pretoties, bet no kā mēs pretojamies, ja vien ne paši no sevis un sava viedokļa.

Kāds ir tavs viedoklis par dziedniekiem?

Mani neapmierina tas, ka daudzi dziednieki vai terapeti prasa ļoti lielas summas par konsultāciju, aizbildonoties a attaisnojumu, ka tā ir adekvāta enerģijas apmaiņa.  Ja tā padomā loģiski – cilvēks atnāk pie dziednieka ar domu, ka viņš viņam varēs palīdzēt kaut vai motivējot ar vārdiem, un uz minūti atvieglojot viņa ciešanas. Kā tu vari prasīt naudu par kaut ko, kas ir garīgs, ja tam cilvēkam nav tādas iespējas, bet ir vajadzīga palīdzība? Enerģijas apmaiņa kā samaksa var būt daudzējāda, ar to esmu sastapies savā dzīvē. Cilvēks bieži nevar samaksāt, taču var palīdzēt kādā citā jomā. Neuzskatu, ka visiem dziedniekiem vajadzētu strādāt par brīvu, kā daudzi cilvēki arī domā, tomēr uzskatu, ka jābūt skaidram skatījumam un attieksmei arī šajā jautājumā, ko sauc par enerģijas apmaiņu, kā samaksu. Uzskatu, ka 50 un vairāk eiro par dziednieka konsultāciju ir par daudz prasīts. Ko darīt, ja tev nav šī naudas summa? Neko, darīt draudziņ, staigā vien tālāk? Domāju, ka tas ir negodīgi pret cilvēkiem. Piemēram, šodien pie manis atbrauca sieviete no mazturīgas ģimenes, zinu, ka viņai sāp un viņai nepieciešama mana palīdzība. Nepalīdzēt cilvēkam tikai tāpēc, ka viņam nav nauda? Tas ir muļķīgi un ačgārni jeb kura patiecība ir pateicība. Un man citreiz ar to pietiek, jo redzu priecīgu cilvēku. Tā vienlaikus ir izpratne par to, kā saņemam savu enerģētisko apmaiņu. Diemžēl daudziem tā ir ierobežota, ar savu subjektīvo skatījumu un tas ir bēdīgi, jo pēc būtības mēs visi, esam dziednieki viens otram, tikai katrs pa savam un savā izpausmē.

Vai tev vienmēr bijis šāds domāšanas veids?

O, nē. Man kādreiz bija savs celtiencības uzņēmums ārzemēs, kruta mašīna, daudz meitenes laika gaitā un viss kas ar to saistīts. Biju kārtīgs tusiņu puika, man patika iedzert, uzpīpēt un ballēties. Ak, Kungs ko tik es savā dzīvē neesmu darījis! Mana līdzšinējā pieredze ļāvusi man nonākt tur, kur esmu šobrīd. Savos 31 gados sapratu, ka savu atlikušo dzīvi varētu veltīt citiem cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm. Protams, arī manā dzīvē bijuši grūti laiki, bet tas nav licis man padoties. Grūtajos brīžos meditācija un mantras bija mans patvērums, lai rastu mieru un veidotu tālāko nākotni. Viss.

Kāds ir tavs viedoklis par reliģiju?

No vienas puses uzskatu, ka reliģijai kā tādai vispār nevajdzētu pastāvēt. Saliekot kopā visas reliģijas veidojas ticības mācība. Un visas ticības mums māca labestību. Jautājums ir par to, kāpēc starp reliģijām ir konflikti? Kāpēc tās nostājās viena pret otru? Tas parāda tikai to, ka reliģija veido plaisu kā cilvēku tā savā starpā, nevis vienotu veselumu.

Cilvēki vienmēr cer uz kādu augstāku spēku, kas atrisinās visas viņu problēmas, bet būtībā tā ir atteikšanās no atbildības. Tā ir bezatbildība, jo cilvēks visu ir tā saputrojis, nesaprotot no kura gala sākt visu risināt. Reliģija spēlē uz cilvēku vainas apziņu. Ļoti veiksmīgi ar to manipulējot. Taipat laikā, lai arī kāda ir reliģija bieži vien ir sākums un vienīgais palīgs daudziem cilvēkiem, kas man šķiet ļoti pozitīvi. Tapēc labāk būtu, ja mums būtu vienota viena reliģija, kas apvieno visas reliģiju zināšanas uz pasaules. Reliģija ir jāstudē, nevis tai akli jātic.

Kas attiecas uz cilvēkiem, tu vari iet skaitīt pesteļus, cik vien tev tīk, kamēr nemainīsi savu rīcību un attieksmi viss paliks pa vecam. Kāda jēga no tā, ka tu skraidi uz baznīcu? Tas ir idiotisms. Skarbi, bet tā tas ir. Toties Baznīcai no tā ir labi, kāds atstāj ziedojumu.

Kāds būtu jūsu ieteikums citiem, lai kultivētu sevī labestīgumu pret citiem?

Būt drosmīgiem un sajust sevi savā ķermenī. Nevis iet un lūgt kaut ko citu, bet sajust savu ķermeni, rokas, kājas, sirsniņu, pirkstiņu auss ļipiņas, darot to nevis fiziski, bet ar savu uzmanību. Kur ir tava uzmanība, tur ir tava enerģija. Tā ir it visā mūsu dzīvē. Ja mūsu uzmanība ir vērsta uz veselību, tu iegūsi veselību. Ja saskati kritiku, tad redzēsi kritiku un ar to arī sastapsies. Ja redzēsi citos labu, tad arī citi būs pret tevi tikpat labi. Kultivē sevī to, ko tu vēlies attīstīt, ne uz mirkli neatslābinot savu uzmanību no sava mērķa.

Protams, ka ikviens no mums var justies super garīgs pēc 20 vai 30 minūšu meditācijas. Taču pamēģini iziet uz ielas un parunāt ar kādu bomzi (bezpajumtnieku, alkoholiķi) par to, kā viņam šodien gāja, vai viņš vispār kaut ko ir ēdis? Kur šādos brīžos paliek cilvēku labestība, kad ejot garām kāds no šādiem cilvēkiem mums ko pavaicā? Vai tad tas bomzis arī nav cilvēks? Šeit ir tā labestība rīcībā. Savādāk sanāk tā, ka mēs esam labestīgi tikai tad, kad mēs gribam tādi būt. Mīlēt visus pa gabalu, jo mēs taču esam tik lieli Guru. Piedodiet, no tādiem vemt gribas. Taču guru tu esi tikai tad, kad pierādi to ar saviem darbiem, caur daudzējādiem aspektiem savā dzīves ikdienā. Saskatīt cilvēka sāpi, dziedināt to, kā mākam, pat citreiz ar skarbumu. Tā ir īsta mīlestība. Saprast to, ko radi sev un citam, lai to dziedinātu.

Vai nav tā, ka cilvēkiem tomēr ir bail atklāties?

Tas jau ir normāli. Ir simtiem cilvēku, kuri tavu labestību izmantos pret tevi pašu. Kuram tad tā nav gadījies? Tas ir saprotams. Cilvēkiem piemīt varaskāre, mantkārība un kontrole pār līdzcilvēkiem, tas ir viens no šīs realitātes aspektiem, jā. Taču nevajag ļaut tam sevi ierobežot tikai tā mēs kļūstam atvērti pilnīgi visam, ko Visums mums spēj piedāvāt gan pozitīvā, gan negatīvā scenārijā. Bet pozitīvais un negatīvais ir tikai mūsu vērtējošais skatījums, jo pēc būtības viss ar ko savā dzīvē saskaries ir relatīvs. Kad mēs iemācāmies skatīties relatīvāk uz jeb kuru lietu kārtību tas sniedz iespēju piedzīvot kaut ko tādu, kas mums pat sapņos nav rādījies. Cik aizraujoši, vai ne?

Jau sešus gadus dzīvo pavisam citādāku dzīvi nekā pirms tam, vai vari teikt, ka šodien ir dzīvot vieglāk? Vai arī tev mēdz uznākt dzīves pagurums?

Ejot pie cilvēkiem, cenšos viņiem palīdzēt, bet redzot, ka viņi nav gatavi palīdzēt paši sev, man reāli paliek skumji, jo tas nemaz nav tik grūti -  veltīt savu laiku pašam sev, šim brīdim, jo tas ir viss, kas mums ir. Mēs katrs varam iet pāri ielai un ar mums var atgadīties pilnīgi jeb kas, piemēram mūs var notriekt mašīna. Viss! Mēs to nevaram paredzēt, tāpēc jāmācās dzīvot šajā mirklī, to izdzīvojot no sirds.

Kāds ir tavs mērķis?

Man tāds ir viens – palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem saprast dzīves realitāti, izejot no sava dzīvesveida, kas vienlaikus ir mans darbs. Šis brīdis ir tāds, kāds tas ir un mēs to nevaram mainīt. Varam tikai to apzināties un mainīt savu darbību, radot to, ko vēlamies panākt. Gribu, lai cilvēki sāktu kļūt apzinātāki savā radīšanā (domās, runā un rīcībā). Viss nemaz nav tā kā esam domājuši, viss var būt pavisam citādāk. Vizualizēsim situāciju, kurā viens cilvēks visu laiku uzbrūk otram. Viens uzbrūk, otrs aizstāvās. Ja mēs no kaut kā aizstāvamies, mums vienmēr varēs kāds uzbrukt. Ja mēs pārstājam aizstāvēties, tad nebūs kam uzbrukt, tam zūd jēga. Tā ir ar daudziem aspektiem.

Cik daudz cilvēki, pēc tavām domām, dzīvo apzinātu dzīvi?

Maz, taču praktizē apzinātību vesels lērums. Daži no viņiem apzinātību, grib braukt meklēt kaut kur. Kas manuprāt, ir diezgan aplami. Vajag braukt iegūt zināšanu krājumu, reālas mācības, bet ne apzinātību.

Kāpēc man nevajag braukt nekur citur, lai kļūtu apzinātākam? Tāpēc ka apzinātību trenējam ar savām domām, runu un rīcību, ko var mainīt tagad. Nekur nebraucot. Tik vienkārši. Tā ir rīcība katrā brīdī.

Kāds būtu tavs ieteikums citiem cilvēkiem?

Velti savu uzmanību tam, ko vēlies radīt. Nedalītu uzmanību. Koncentrējies uz to un iztēlojies, ka tas jau ir noticis. Vajag būt pateicīgam par to, pirms tas ir realizējies. Vienkārša pateicība. Piemēram, es pateicos, ka esmu pārticībā un pārpilnībā. Manu vēlmju un vajadzību piepildījumā, kas atdalīts no bēdām un skumjām no pieķeršanās un neapmierinātības. Elementāri.

Tur ir tā būtība. Redzēt cilvēku veselu un izturēties pret viņu ar vislielāko labestību un mīlestību. Katrā mirklī. Mums nevajag meklēt nepilnības, jo tas ko meklējam ir tas, kas mājo mūsos, tapēc ar to sastopamies. Vajag veicināt cilvēku veselību nevis slimību. Apzinātība ir kā divas vilkmes – apzināta un neapzināta, kuru vairāk vilksi uz to galu aiziesi.

Ko tu ieteiktu darīt cilvēkiem, lai viņi uzlabotu savu veselību?

Neslinkot. Pacelt savu dibenu no krēsla un doties kaut elementārā pastaigā. 40 minūšu pastaiga ne tikai uzlabo garastāvokli, bet arī uzlabo sirdsdarbību, nomierina nervu sistēmu utt. Sāc visu darīt lēnām, pamazām un apzināti. Kāda ir tava attieksme pret to, ko tu dari, tāds būs rezultāts izdarītajam. Pie tā gan vajadzētu piedomāt, lai mainītu savu dzīvi.