Saruna ar Dainu Lazdenieci Auniņu: organiska disciplīna rada spēku

23.09.2017

Mēs tiekamies otrdienas viducī un ērti iekārtojamies Labo Sajūtu Laboratorijas mazajā zālē. Daina Lazdeniece Auniņa ir salīdzinoši nesen sākusi vadīt vingrošanas nodarbības topošajām māmiņām un ir priecīga iekļauties studijas pasniedzēju kopumā. Viņa ir tieša, atvērta un patiesa savā stāstījumā par sevi, uzsverot izglītības nozīmi sporta pasniedzēja profesijā. Mūsu saruna paskrien vēja spārniem, tāpat kā Daina optimistiski lido savā ikdienā.

Kā sākumā teici, esi bijusi uz karsto jogu. Vai vēlies doties un izmēģināt vēl citus jogas veidus?

D: Jā! Man bija tik komfortabli, sajutu lielāku lokanību, jutu, kā strādā mans ķermenis. Siltumā ir ļoti patīkami - it īpaši relaksācija beigās. Tieši šobrīd mani tas viss ir uzrunājis.

Vai Tavs priekšstats par jogu ir kādā veidā mainījies, it īpaši mūsdienu informācijas gūzmā ar vairāku pušu viedokļiem?

D: Nē, īpaši nav mainījies. Esmu iepazinusies ar literatūru par jogu, īpaši apskatot filozofijas aspektus. Ne no fiziskā viedokļa, bet tieši kāpēc cilvēki ir sākuši to darīt, un kāpēc tā tas ir. Joga mani uzrunāja tieši brīdī, kad visa kā bija par daudz – ar domu par ko jaunu, kur es varētu atslēgties no realitātes un ikdienas “skrējiena”. Tāpēc es biju gatava nodarbībai. Pirms apmēram trīs gadiem mēģināju arī fitnesa jogu, kurā es tikai izpildīju kustības, tad tagad vairāk strādāju ar prātu, kur ķermenis darbojas līdzi manam prāta stāvoklim. Jaunums un patīkams  pārsteigums jogas nodarbībā bija tas, ka prāts un ķermenis tiešām šo visu akceptē. 

Vai vari teikt, ka agrāk darbojies vairāk ar ķermeni, mazāk ar prātu?

D: Praktiski – jā!

Varētu teikt – prāta pienesums bijis mazāk kā šobrīd?

D: Viennozīmīgi!

Kādā veidā tas Tev izpaudās?

D: Sākotnēji tas izpaudās “lielajā sportā”, kad nopietni nodarbojos ar basketbolu. Pirms tam bija vēl mākslas vingrošana. Basketbolā tas notika tā – es atnācu uz treniņu, treneris vadīja un es vienkārši izpildīju uzdoto, īpaši tajā neiedziļinoties, jo tā vienkārši vajag. Vēlāk līdzīgi bija ar fitnesa nodarbībām – notiek nodarbība, pildu visus trenera norādījumus – fiziski darbojos, bet prāts ceļo, kur tam tīk. Šobrīd mani vairāk interesē “pieslēgt” prātu, veicot fizisku piepūli. Jebkura kustība ir fiziska piepūle, un ja es varu to apvienot, piemēram, ar atbrīvošanos no kādas negatīvas enerģijas, koncentrējot savas smadzenes uz notiekošo fizisko kustību, pozitīvais moments ir sasniegts. Man ļoti patīk darboties svaru zālē ar “dzelžiem”, bet arī tam var pieiet filozofiski, nevis tikai “atstrādāt” kustības.

Vai varētu teikt, ka šobrīd Tava kustība kļuvusi daudz apzinātāka Tev pašai?

D: Jā, tā varētu teikt. Tas ir tāds vidus posms starp prāta atslēgšanu no nevajadzīgā un virzīšanos uz to, lai es būtu patiesa un tīra savās domās, apziņā, lai atbrīvotos no tā, kas man šķiet traucējošs. Šis ir tas gaitenis starp vienām un otrām durvīm. Es nevarētu teikt, ka esmu iegājusi vienās durvīs un izgājusi pavisam laukā no otrām, bet es esmu ceļā uz to, lai spētu darīt tā, kā es vēlos, nevis tā kā man uzspiež rīkoties ārējā pasaule un apstākļi.

Mazliet jauns un nezināms, bet no malas šķiet, ka jūties labi tajā, ko šobrīd dari.

D: Man ir sajūta, ka ir sācies, kāds jauns posms, kurš nes sevī spēcīgu tieksmi uz pašizaugsmi. Kaut vai fakts, ka esmu sākusi strādāt arī jogas studijā. Pamazām visu iepazīstu, tas mani aizrauj, bet skaļi par to nerunāju. Arī strādāšana šeit ir jaunums man, un es jūtos komfortabli – miers, nesteidzīga gaisotne, mierīgi cilvēki, nav steigas un trokšņa. To visu aptverot – tas ir mans jaunums, tas ir “wow” priekš manis, jo mans dzīves ritms ir ļoti straujš.

Ar ko ir piepildīta Tava dzīve?

D: Paralēli man ir daudz lietas. Visbiežāk cilvēki man jautā vai es dzīvoju šajā vai kādā citā laikā, kā es visu varu paspēt.

Nojaušot, izklausās, ka dzīvo tieši šajā laikā, kad mums ir viss un vēl vairāk.

D: Atšķirība ir tajā, ka šajā laikā cilvēkiem ir iedotas tik daudz lietas, kuras izdara viņu vietā – putekļsūcēji, telefoni, trauku mazgājamās mašīnas un citas lietas, kas mums ir ikdienas norma. Tās visas lietas praktiski ļauj mums nedarīt neko – izkāpt no mašīnas, paēst, bet agrākos laikos, kad tā visa nebija, cilvēkam bija jāpieceļas agri un jāizdara savas mājas lietas, jāsarūpē paša spēkiem un jāsagatavo ēdiens, jāmazgā veļa, jāiet uz aku, būtībā fiziski jādara smagas lietas un jāprot būt universālam. Kāds enerģijas potenciāls bija šiem cilvēkiem! Bet būtībā nekas jau nav mainījies, mēs esam tie paši cilvēki, mūsu potenciāls ir milzīgs. Tagad ir pierasts – man nav laika, man nav spēka. Cilvēku vietā daudz ko paveic tehnoloģijas, bet nav laika un spēka, jo viņš vairs neprot izmantot savas spējas un racionāli plānot laiku. Mūsu prātu aizpilda milzīgā informācijas gūzma, no kuras ne visi spēj un grib norobežoties, paņemt sev tikai tik, cik vajag. Tāpēc es atbildot uz jautājumu pieminēju atšķirības laikā. Man ir divi bērni – 8 gadīgs dēls un 2 gadīga meita, kuri attiecīgi dodas uz skolu un bērnudārzu. Tāpēc dienas pirmā puse pieder tikai man, kuras pavadu mācībās vai darbā. Pirmdienās maģistrantūra Sporta akadēmijā, kur studēju Sporta zinātni. Pēc lekcijām esmu šeit, Labo Sajūtu Laboratorijā, kur vadu nodarbību grūtniecēm. Tad dodos pakaļ bērniem un vedu uz viņu vai saviem treniņiem, pēc kuriem dodamies mājās. Otrdienā, trešdienā, ceturtdienā pildu mājasdarbus, darbojos ar saviem klientiem individuāli. Savukārt piektdienā man ir studijas Rīgas Stradiņa universitātē Veselības sporta specialitātē. Paralēli vadu arī basketbola komandu kā trenere, citā pati spēlēju. Līdz ar to man ir jāpiedalās treniņos gan kā trenerim, gan arī kā spēlētājai. Paralēli pamazām veidoju savu vingrošanas studiju Pierīgā. Mēģināju pagājušajā gadā nespēlēt basketbolu, taču man bija ļoti smagi – ķermenis un galva bija pieraduši pie tā, tas bija grūts posms, to nedarīt. Izdomāju atgriezties basketbolā un šķiet, ka tieši tas man palīdzēja, kad biju mazliet “pazudusi” dažādo pārmaiņu dēļ. Kad atsāku, protams, viss kā ar roku tika noņemts. Tad es domāju – man tas ir jādara, cik es varu. Sanāk ikdienā ļoti daudz darbu, bet, ja to visu saliek pa plauktiņiem, tad visu var izdarīt un sanāk, pašai sevi disciplinējot, kas man ļoti patīk.

Laikam līdzīgs pievelk līdzīgu. Skatoties uz Labo Sajūtu Laboratorijas pasniedzējiem – aizņemti skolās, citos darbos un nodarbībās. Virpulī labi jūtaties un esat harmonijā ar sevi, bet kā Tu kļuvi par pasniedzēju?

D: Man, kā jau daudzām meitenēm, bērnībā bija sapnis kļūt par skolotāju - citiem rāda piemēru, kurā visi klausās. Kad tuvojos vidusskolas nobeigumam, skolotāji man norādīja – noteikti iesi uz Sporta akadēmiju (ar tādu satīrisku pieskaņu, jo biju sportiste). Tad es domāju, nē, es neiešu uz Sporta akadēmiju. Par spīti. Paralēli man arī bija ceļgala trauma un pēc operācijas nevarēju sportot apmēram 9 mēnešus. Izdomāju, ka mācīšos kultūras nozarē, kura vienmēr man ir bijusi saistoša. Ieguvu Bakalaura grādu Kultūras vadībā un sāku strādāt birojā.

Ko tieši Tu darīji?

D: Es strādāju ar reklāmu pārdošanu medijos. Man bija 21 gads, uz to brīdi likās, ka obligāti kaut kur jāstrādā, tas nekas, ka darbs ne visai patīk un ir diskomforts, bet es to darīju. Vēlāk es sapratu, ka man tas darbs nepatīk. Bija tā, ka ļoti nepatīk, un es patiesībā sev daru pāri. Es aizgāju no darba un aizrāvos ar trenažieru zāli, fitnesa nodarbībām, skriešanu. Man paveicās satikt iedvesmojošu treneri, viss gāja no rokas. Es jutos, kā zivs ūdenī - laimīga. Tad man iešāvās prātā doma, ka es ar to varētu nodarboties ikdienā – vadīt fitnesa nodarbības. Pabeidzu kursus un sāku vadīt grupu nodarbības. Paralēli man piedāvāja vadīt basketbola komandu kā trenerei, ko es pieņēmu. Tā sākās mana pasniedzēja pieredze. Ar laiku man gribējās pamatīgākas zināšanas, tāpēc iestājos RSU (Rīgas Stradiņa universitāte – autores piez.) un šogad arī Sporta akadēmijā. Jūtos zinoša šajā jomā jau tagad, bet jo vairāk zini, jo vairāk arī nezini. Esmu uzlikusi sev augstu latiņu. Es gribu maksimumu. Vēlos pilnveidoties, būt labs, pieprasīts un gudrs speciālists, kurš strādā augstā līmenī.

Kā Tev šķiet, kāds ir labs pasniedzējs sporta nozarē?

D: Tāds, kurš saprot savus klientus no pusvārda un spēj redzēt, kas viņiem ir nepieciešams. Labam pasniedzējam ir jāspēj rast kontakts ar cilvēku, jāprot iedvesmot. Mēs strādājam ar dzīviem cilvēkiem, tas ir tik tuvu ārsta profesijai. Vismaz es personīgi izjūtu darbā ļoti lielu atbildību. Veselība un dzīvība ir pats augstākais, kas ir. Labam pasniedzējam ir jābūt kompetentam, jājūt enerģētiski un jābūt pamatojumam par jebkuru kustību, ko viņš liek darīt cilvēkam. Tas, kas notiek mūsdienās ar treneriem, cik salīdzinoši viegli ir būt par treneri, ko atļauj likumdošana, tas ir uz katra trenera sirdsapziņas – vai viņš to darīs tikai aprobežojoties ar to, ka izies kursus, vai arī pilnveidosies un kļūs par labu speciālistu. Labam trenerim jāprot teorija savienot ar praksi, protams, ar laiku arī pieredze kļūst par neatsveramu panākumu instrumentu.

Kāda Tu esi ar saviem klientiem?

D: Man grūti teikt, jo neredzu sevi no malas. Kad strādāju, tad es esmu pilnīgi savā darbā iekšā. Piemēram, no basketbola laukuma dažreiz mūs filmē. Kad redzu šos video, tad man ir jābrīnās, jo pašai šķiet, ka esmu tik emocionāla, bet, kad skatos ierakstus, tad man ir akmens maska uz sejas, kas 40 minūšu laikā absolūti nemainās. Vai tiešām no malas tā izskatās? (smejas) Darbā ar klientiem, man patīk pateikt kādu joku, cenšos būt pozitīva un vienlaicīgi arī nosvērta. Esmu prasīga pareizas kustības izpildē. Es aicinu savus klientus būt apņēmīgiem un strādāt manos treniņos centīgi, bet noteikti ne mocīties. Tam procesam ir jābūt “foršam” un patīkamam!

Tavuprāt, kā Latvijā ir ar sportošanu? Kādā līmenī cilvēki ir gatavi kustēties?

D: Vēl pirms pieciem gadiem cilvēki bija salīdzinoši kūtri. Tagad Pasaulē ir sportošanas kults – treniņi birojā, ārā, baseinā, noliktavā, pagrabā. Šobrīd sportot ir stilīgi, un tas ir fantastiski! Cilvēki izrāda interesi, bet tajā pašā laikā tie, kas agrāk nav neko darījuši, nejūtas pārliecināti par sevi. Bet labā ziņa ir tā, ka interese ir. Kopējā aina piecu gadu laikā ir stipri uzlabojusies.

Kā sevi pasargāt no traumām, ja cilvēks nedodas pie zinošiem treneriem, piemēram, tie, kas vingro mājās pēc kāda video?

D: Šādi video ir labi tiem, kam jau ir pieredze un kas prot pareizā tehnikā izpildīt vingrinājumus. Esmu ļoti skeptiska pret to, ja cilvēks bez pieredzes vingro mājās pats uz savu galvu. Es uzskatu, ka cilvēks, kurš ir nobriedis vingrošanai, tad vismaz dažas reizes vajadzētu individuāli atnākt pie trenera. Pa šīm dažām reizēm jau var apgūt konkrētas lietas un pēc tam mājās patstāvīgi vingrot. Līdz ar to traumu risks samazinās. Pasniedzējs parāda pareizo variantu, norāda uz kļūdām, izlabo un papildina. Piemēram, tā pati elpošana, kas ir jāprot pareizi pildīt treniņa laikā.

Cilvēks ir vienkāršs un sarežģīts reizē. Pasniedzējs būtībā ir atbildīgs par viņa veselības stāvokli.

D: Jā, nenoliedzami. It kā klienti paši atbild par sevi, bet treneris ir atbildīgs par to, ko viņš “ieliek” tajā cilvēkā. Viena nepareiza kustība un problēmas var turpināties visu dzīvi.

Kādi ir Tavi vaļasprieki? Vai pie tiem vari pieskaitīt sportu? 

D: Sports ir mana dzīve! Es esmu sportā visu diennakti – mans darbs ar to ir saistīts, mani bērni ar to ir saistīti, mani vecāki ar to ir saistīti, manas mācības ar to ir saistītas. Vaļasprieki, kas nav saistīti ar sportu, ir, piemēram, dažādas radošas izpausmes, kā arī ceļojumi, tomēr tās arī ir aktivitātes. Tāpat arī muzeji un teātri, kas man ļoti patīk. Kad bija mazliet vairāk brīvā laika, labprāt gāju uz teātri vismaz 2 reizes mēnesī - kā man tas patika!

Tomēr Tava dzīvesveida vārds ir kustība.

D: Jā, noteikti – galvenais! Man neviens citu piemēru nav rādījis. Mana mamma ir tieši tāda pati, bērnībā vienmēr ceļoju līdzi uz treniņiem, nometnēm u.c. Nekad neesmu redzējusi, ka vecāki atpūšas neko nedarot. Vienmēr ir kustība. Es citādāku dzīvi neesmu redzējusi. Arī šobrīd to pašu redz mani bērni, un viņiem tā ir norma. Vārds kustība ir mūsu ģimenes koka sauklis, raksturojošais vārds.

Kādas ir Tavas nākotnes vīzijas?

D: Būšu pavisam godīga. Dažkārt pati sev šo jautājumu uzdodu. Ar domu – vai visu, ko es daru, es daru mērķa vai procesa dēļ? Ja es to daru mērķa labad, tad es zinu, ka es savu mērķi sasniegšu, bet kas būs pēc tā sasniegšanas? Tad es domāju – nē, varbūt daru to procesa dēļ? Domāju, ka der abi varianti. Kad es sasniegšu savus šī brīža mērķus, nāks jauni mērķi. Galvenais, lai to sasniegšanas process sagādā baudu, lai tas vienmēr ir kā piedzīvojumiem bagāts ceļojums. Es noteikti zinu, ko es negribu – es negribu haosu, spriedzi un trauksmainību. Tas pieder pie agras jaunības, kad visi ceļi ir nezināmi. Ar katru gadu gribas lielāku stabilitāti, pārliecību, nosvērtību un saskaņu, galvenokārt, ar sevi.

Vienu noteikti uztvēru, ka Tava šī brīža dzīves disciplīna nekur nepazudīs.

D: Jā, jo man ļoti nepatīk haoss. Es jūtos organiski savā režīmā un disciplīnā, tas manī rada sakārtotības sajūtu.

Ar Dainu Lazdenieci Auniņu sarunājās Beatrise Dzene.