Aci pret aci ar maģiju
Tikko ierados. Nezinu, cik patiesība ilgs bija mans ceļš, taču atnākusi esmu. Kaut kāda versija no manis palika citur. Kur? Man gribētos domāt, ka pie kādas jaukas omītes meža namiņā. Zinu, ka tam tā vajadzēja notikt. Protams, ka šo meiču dažkārt vēl sapņos apciemoju, nav jau tā, ka viss kas bijis ir bijis. Viss, kas ir bijis vēl joprojām eksistē un ir dzīvs. Skan nu ļoti filozofiski, taču tāda nu es esmu. Viena filozofiski traka meitene. Un vispār mani sauc Signija Linde. Uz šīs zemes esmu 26 gadus. Vairāk kā ceturtdaļas gadsimta. Iespaidīgi, nu dien. Pēc visiem aprēķiniem laikam skaitos pieaugušais. Jautāsiet, kā tas ir būt pieaugušam? Nav ne jausmas, uzprasiet kādam citam. Katrā ziņā, kad būšu ieguvusi atbildi uz šo jautājumu noteikti jums pateikšu. Bet līdz tam gribu iemācīties stāvēt uz galvas, dalīties ar savu prieku, pamēģināt klusēšanas terapiju, atrast savu jogas novirzienu, ko praktizēt un vēlāk mācīt arī citiem, katru dienu meditēt un vēl daudz ko citu. Būtu gari jāraksta, lai apkopotu visu manu “es gribu sarakstu”. Katram no mums noteikti ir šāds saraksts, tikai pieturas punkti katram savi, visi taču nevar būt vienādi. Šeit varēsi lasīt par manu pieredzi un piedzīvojumiem. Lai tas dzīves prieks vairojās. Bet pirms tam neliels stāstījums par to, kā es te ierados.
Pirmā fāze
Taurenītis reiz bija arī kāpuriņš. Visums jau ir liels gudrinieks, viltīgs un mīlošs bezgala. Mācīties dzīvi ir interesanti. Mana dzīves skola sākās tur tālajā Kurzemē, ēdot sklandraušus un dzerot pienu. Pat septiņu gadu vecumā prātoju par pasaulīgam lietām. Skatoties zvaigžņu palagā, iedomājos kā būtu, ja nebūtu? Nevarēju saprast, kā es justos tad, ja es nebūtu. Domāju par to tik ilgi, līdz sevī jutu līdzsvara zudumu. Dīvaina sajūta, ko nevaru aprakstīt. Pārāk tālu tas bija. Fantazēt un rakstīt pratu visos savas dzīves laikos. Nesen plauktā atradu mazu kladīti, kur rakstīju stāstus par meiteni no spoguļa. Biju pārsteigta, cik stāsts bija labi uzrakstīts. No agras bērnības nodarbojos ar sporta dejām. Aktīvāk šim sporta veidam pievērsos, kad ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā. Man kā meitenei no laukiem, tas bija liels notikums. Pilsētas dzīve mani biedēja un tai pat laikā aizrāva. Jauna vide, skola, mājas pie visa tā bija jāpierod. Pastāves, kas mainīsies. Sapratu to, jau no mazotnes – nekas neilgst mūžīgi. Viss pagaist. Arī mēs. Dažkārt starp saviem vienaudžiem jutos neiederīgi. Vienmēr biju par daudz, par daudz skaļa, par daudz smējos izrādījus savas emocijas atklāti un bez kauna. Pēc emociju izlādiņa sajūta ir tik tīra un balta, grēks to neizmantot.
Dzīvojot Rīgā, biju aktīvs meitēns. Daudz brīva laika man nebija. Ikdiena pagāja mainot iestādes, proti, no skolas uz deju pulciņu, no deju pulciņa uz mājām, mājasdarbi, miegs un viss sākas no sākuma. Rutīna ir kā mīļa pazīstama draudzene, kas tikai ar laiku sāka krist uz nerviem. Pēc horoskopa esmu jaunava. Pēc visiem aprakstiem spriežot, jaunavām patīk rutīna un stabilitāte, ko par mani īsti nevarētu teikt. Bet par to parunāsim vēlāk. Man bija sava pasaule, proti, reālā un sapņu valstība, kur varēju būt viss. Tur dzīvoju diezgan bieži. Un vēl joprojām to daru.
Otrā fāze
Uzskatu, ka man tik un tā ir paveicies, jo par spīti visiem maniem iekšējiem pārdzīvojumiem vienmēr esmu zinājusi, ko gribu un to arī esmu darījusi. Jau pirmajā kursā sāku darboties Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrā “Re:Baltica”, kas mani ierāva politikā. Sāku meklēt iespējas kā attīstīt savu rakstītprasmi un žurnālistes iemaņas. Pirmā lielā intervija bija ar Kārli Leiškalnu, tad man bija 19 gadi, biju ļoti uztraukusies, taču pārliecība par sevi un tas, ko daru bija jāizķer no dziļākajiem savas būtības slāņiem. Jo cilvēki jau jūt, ja neesi pārliecināts par to, ko dari. Katrā ziņā fake it until you make it. Tā nu kādu laiku padzīvojos pa to politisko virtuvi un teikšu godīgi, nejutos labi. Ar laiku pati paliku par vienu no kurnētājām, atceros kā braucu autobusā un visur saskatīju problēmas. Biļetes dārgas, visur tie nabaga pensionāri..mērgļi politiķi piekrāpuši visu valsti un tādā garā. Sapratu, ka tam jāpieliek punkts, citādi noēdu pati sevi. Tas bija laiks, kad Ukrainā sākās nemieri. Nervi dancoja uz nebēdu, jo konstanti lasīju ziņas par to, ka kaut kas tāds ļoti iespējams notiks arī Latvijā. Katrā ziņā nepratu nodistancēties no šiem notikumiem kā jau emocionāls cilvēks “ņēmu” visu caur sevi.
Trešā fāze
Taču katra mākonīša slēpjās viens spožs saules stariņš. Pārstāju lasīt ziņas un vispār atslēdzos no tā, kas notiek medijos. Negribēju vairs barot citus ar negatīvismu un bailēm. Stagāju apkārt un sapņoju par darbu televīzijā. Gribēju veidot raidījumus, stāstīju citiem par savu sapni un visi kā viens nomurmulēja, lai nolaižos uz zemes un beidzu fantazēt. Kā jau vienmēr viņi man ir teikuši. Bet ticiet vai nē, sāku strādat televīzijā un veidoju bērnu zinātnes raidījumu “Zili Brīnumi” un vēl citus TV šovus un raidījumus. Tas tik bija to vērts, teikšu jums tā. Laikam tas bija tas mirklis, kad sapratu domu spēku. Viss, ko vēlamies agrāk vai vēlāk tik tiešām piepildās. Vajag tikai būt atvērtiem, lai sajustu Visuma sūtītos impulsus, kas pie mums nāk domu un iedvesmas veidā. Katrā ziņā piedzīvoju vienu no saviem sapņiem, visā tā krāšņumā. Viss šajā dzīvē plūst un mainās. Sajutu, ka mans ceļš mani ved kur citur, tāpēc paņēmu pauzi no visas karjeras un muķīšanās, ko biju darījusi teju kopš vidusskolas beigšanas. Bija pienācis laiks iemācīties pateikt nē, tam, kas vairs nesniedz enerģiju, atlaist un neturēties pie tā, lai iet.
Katrā ziņā dzīves notikumu virkne mani aizveda līdz vienai ellīgi pelēkai novembra dienai. Kad sēdēju savā istabā un domāju, ka man atkal gribas fun, gribu sēdēt okeāna krastā un sajust sāļo, saules noskūpstīto ādu maigi pieskaramies smiltīm. Gribu dzirdēt krītam kokosriekstus un baudīt dzīvi kā vieglprātīgs skuķēns. Domāju, kas mani attur no šīs vīzijas un kā, lai to realizēju? Esmu tik brīva, cik mans prāts to man ļauj. Neteiksim, ka iespringu uz to, tā vienkārši bija kā jauka fantāzija, par ko domāju tumšos Latvijas ziemas vakaros. Līdz brīdim, kad sapratu, kas man jādara. Tā nu sadarbībā ar ceļojumu aģentūru “Impro” Signija brauca uz Indiju. Šķita kaut kas prātam neaptverams. Kopā ar savu labāko draugu, braucu uz Indiju kā ceļojumu blogere. Indijā plānojām pavadīt 43 dienas. Man nebija ne jausmas, kur grasos sevi “iemest”. Gluži kā Alise no brīnumzemes metos iekšā truša alā. Kaut kas mani urdīja, manai būtībai to vajadzēja kā ēst. Indija bija tā, kas mani izmainīja uz visiem 360. Piedzīvoto skaistumu un šausmas vārdos ietīt nav iespējams. Neviens jau tāpat nesaprastu. Tikai pati saprotu, kas ar mani notika un kāpēc.
Mans ceļojums sākās un beidzās Mumbajā. Nolēmām apceļot visu Indijas dienvidu krastu, kad biju nonākusi līdz pašai apakšai Kochin, Varkala, sapratu, ka mājās braukt vēl neesmu gatava. Indijai man vēl pāris lietas bija jāparāda. Dienā, kad nolēmu palikt Indijā, ar mani notika kaut kas pavisam negaidīts un pilnībā neplānots. Es iemīlējos. To visu atstāt šķita neprāts. Tajā pašā laikā mans labākais draugs devās mājās. Kā nekā 43 dienas bija pagājušas. Nolēmu palaist to dzīvi vaļā. Pazaudēju mājupceļa biļeti un paliku pilnīgi bez nekāda plāna. Man bija tikai mirklis un viņš. Kas man vēl vajadzīgs? Ģimene ļoti pārdzīvoja un noraidīja manu lēmumu – palikt Indijā. Paralēli šiem visiem notikumiem aktīvi blogoju par savu pieredzi, iemīlēju rakstīt pati no sevis. Strādājot medijos vienmēr bija jācitē kāds cits, jāraksta par to, ko domā citi. Man patīk uzklausīt citu cilvēku viedokli, kā nekā tā mēs iemācāmies ko jaunu. Esmu laba klausītāja. Bet nu ko nu par to, labāk pastāstīšu šito stāstu līdz beigām.
Nobeiguma iesākums
Jau atkal dzīvoju sapņu dzīvi, man bija viss, ko vien jel kad biju vēlējusies. Ekstāze pulsēja cauri manai būtībai katrā elpas vilcienā. Tas bija tik skaisti. Jūtos neizsakāmi laimīga par iespēju to visu pieredzēt. You can capture it, or just let it slip (tu vari to sagūstīt vai palaist vaļā) Es to palaidu vaļā, palaidu visu. Pēc Indijas kādu laiku dzīvoju Kiprā, kur ar mani notika viss no kā esmu baidījusies. Nokļuvu savas dzīves nulles punktā, kas mani pamodināja no jauna. Tas mani novilka lejā te uz zemes. Kas ar mani tāds notika? To tik vienkārši nevar izstāstīt, tam vajadzīga grāmata. Katrā ziņā pēc astoņu mēnešu ilga ceļojumu, atgriežoties Latvijā biju pavisam cita Signija. Ceļojuma laikā par sevi iemācījos tik daudz jauna. Sapratu, cik patiesībā esmu spēcīga. Bet nu pagāja kāds laiciņš līdz vispār apjēdzu, kas ar mani bija noticis. Ieraudzīju dzīvi no pavisam cita skatu punkta. Sāku domāt par to, ko no dzīves gribu tālāk. Sapnis par “pludmales meiču” nu ir izdzīvots, iemīlējos līdz ausīm puisī no citas planētas, paliku uz vientuļas salas bez mājām, satikos ar maģiju aci pret aci, kas vēl, ko vēl šī dzīve var man dāvāt? Negribu neko parastu, vienmēr esmu gribējusi, lai mana dzīve ir citādaka. Lai pašai prieks to dzīvot. Ceļojuma laikā sapratu, ka vēlos sākt izmantot vienu no saviem talantiem, proti, elastīgumu. Esmu ellīgi staipīga. Tāpēc gribu attīstīt šo savu prasmi, lai pati kādreiz varētu kļūt par jogas skolotāju.
Pirms tam joga mani nesaistīja. Man bija garlaicīgi. Vienmēr varēju pastiepties vairāk nekā citi un izpildīt grūtākās pakāpes asanas. Nevienā acī kā sacīt jāsaka. Tāda vienkārši esmu – staipīga, ko padarīt? Esot Kiprā sāku praktizēt aštanga jogu. Pirmo reizi tā apzināti pievērsos jogai. Uzreiz sajutu kā asanas ietekmē manu ķermeni, noskaņojumu un iekšejo sajūtu. Jutu, kā joga man palīdz sazemēties, kļūt koncentrētākai un stabilākai. Par spīti manam plastiskumam, bija jāpiepūlās, lai nostāvētu uz vienas kājas. “Stabilitāte, Signij,” tā man teica skolotāja. Tas viss atspēlējas dzīvē, ja nespēj būt stabila kādā no asanu pozām, tas viss ietekmē arī realitāti. Proti, mums jāiemācās pārvaldīt savu ķermeni, lai spētu pārvaldīt savu dzīvi. Šī atziņa mani aizrāva līdz pašiem sirds dziļumiem, tāpēc sapratu, ka joga ir tā īstā lieta, kas man šobrīd jādara. Un tā es nonācu “Labo sajūtu laboratorijā”, kas ir viena no vecākajām karstas jogas studijām Rīgā. Liktenis mani saveda kopā ar brīniškīgo studijas vadītāju Katrīnu Viļumsoni, kura spēj mani iedvesmot un aizraut uz trako iespēju zemi, kur viss ir iespējams. Abas nonacām pie secinājuma, ka vēlamies šo pasauli padarīt labāku, iedvesmot cilvēkus un radīt prieku. Tāpēc esmu šeit, lai atklātu sevi no jauna. Šajā blogā varēsiet sekot līdzi maniem apzinātas dzīves meklējumiem. Ceru, ka uzbūru nelielu sajūtu par mani un to, kas esmu. Kā nekā kopā vienmēr jautrāks ceļš ejams.
Tiekamies jau pavisam drīz! Tad jums pastastīšu kā man gāja Gongu naktī, kad “Labo sajūtu laboratorijā” visas nakts garumā trīs burvīgas dāmas skandināja Tibetas dziedinošās bļodas un gongus, kas manī neviļus radīja sajūtu, ka tai naktī gulēju kopā ar eņģeļiem.
Lai skaisti,
Signija